Sākta parakstu vākšana par vēlēšanu sistēmas maiņu Latvijā.

Sabiedrības iniciatīvu portālā “Manabalss.lv” sākta parakstu vākšana par vēlēšanu sistēmas maiņu Latvijā.

Parakstu vākšana sākta 27.oktobrī.

Iniciatīvas pieteicēja ir 11.Saeimas deputāte Inga Vanaga (RP), kura pieteikumā norādījusi, ka nepieciešams mainīt Latvijā pastāvošo proporcionālo vēlēšanu sistēmu uz mažoritāro vēlēšanu sistēmu. Vanaga uzsvērusi, ka viens no iemesliem, kāpēc Saeimas vēlēšanās piedalās arvien mazāk pilsoņu, ir neapmierinātība ar vēlēšanu sistēmu.

Vanaga iniciatīvas pieteikumā norādījusi, ka, lai pārietu uz mažoritāro vēlēšanu sistēmu, būtu jārīko referendums. Viņa uzskata, ka līdz nākamās Saeimas vēlēšanām ir pietiekami daudz laika, lai varētu sakārtot atbilstošu normatīvo aktu bāzi, informēt vēlētājus par vēlēšanu sistēmas maiņu, apmācīt Centrālās vēlēšanu komisijas pārstāvjus, rīkot profesionālas diskusijas. Vanaga uzskata, ka referendums varētu notikt vienlaicīgi ar pašvaldību vēlēšanām.

Nepieciešamību ieviest šādu vēlēšanu sistēmu Vanaga pamato ar domu, ka tādējādi “vēlētājiem tiks dota lielāka varas svira – iespēja balsot par personālijām”.

“Daudziem vēlētājiem simpatizē deputātu kandidāti no dažādu partiju sarakstiem, un viņi vēlas, lai būtu iespēja balsot par šiem cilvēkiem, nevis tikai par vienas politiskās partijas deputātu kandidātiem,” norādījusi Vanaga.

Viņa uzsvēra, ka šīs vēlēšanu sistēmas deputātu kandidāti startētu vēlēšanās no politisko partiju sarakstiem. Kā viena no mažoritārās sistēmas priekšrocībām tiek minēta, ka tā nodrošina ciešāku saikni starp vēlētāju un deputātu. Vēlēšanu sistēmas maiņa varētu sekmēt šo sadarbību un mazināt pašlaik esošo pārāk lielo plaisu starp iedzīvotāju un varas pārstāvjiem, pārliecināta Vanaga.

“Vēlēšanu sistēmas maiņa ir viens no veidiem, kā kopīgiem spēkiem var veicināt vēlētāju aktivitāti, uzticēšanos deputātiem un valdībai, kā arī veicināt valsts kopīgo attīstību. Vēlētāju uzticību var iegūt ar ieklausīšanos cilvēkos, reāliem solījumiem, padarītiem darbiem, godprātību, kas diemžēl iztrūkst,” uzskata Vanaga.

Vanaga, kura 12.Saeimas vēlēšanās startēja no saraksta “Latvijas Reģionu apvienība”, jaunajā Saeimā netika ievēlēta.
Raksta avots: http://www.delfi.lv/news/national/politics/vac-parakstus-velesanu-sistemas-mainai-latvija.d?id=45162698#ixzz3Hdwnw0Mr

Ņemot vērā sākto parakstu vākšanu par vēlēšanu sistēmas maiņu Latvijā, Latviešu vēlētāju biedrība pauž savu viedokli, ka lai varētu balsot par personālijām, nav obligāti nepieciešama mažoritārā sistēma. Pilnīgi pietiek atjaunot no 1922. gada vēlēšanu likuma izmesto grozāmo sarakstu principu.

Advertisements

Vēlētāju biedrība pievienojas četru banku atklātai vēstulei ar prasību tieslietu sistēmu attīrīt no negodprātīgajiem

Pirmais links: http://www.delfi.lv/news/comment/comment/cetru-banku-atklata-vestule-jaunajai-saeimai-tieslietu-sistema-ir-jaattira-no-negodpratigajiem.d?id=45149766#ixzz3HO1wVXML

Bankas: Tieslietu sistēma ir jāattīra no negodprātīgajiem

Latvija ir izdarījusi savu izvēli, deleģējot varu jaunievēlētās Saeimas rokās. Šobrīd daļa no Saeimā ievēlētām partijām ir apvienojušās koalīcijā un diskutē par ministru portfeļu sadali starp partijām, kā arī topošo ministru personālijām.

AS “Swedbank”, AS “Norvik Banka”, AS “SEB banka” un AS “Reverta” ar šo atklāto vēstuli vēršas pie jaunās koalīcijas!

Latvijas finanšu tirgus dalībnieki atkārtoti vērš sabiedrības un tiesībsargājošo iestāžu uzmanību uz nepieņemamiem apstākļiem, kas liecina par iespējamu korupcijas pastāvēšanu gan maksātnespējas administratoru vidū, gan tiesu sistēmā, gan valsts pārvaldē. Pēdējo mēnešu laikā publiskajā telpā ir izskanējuši vairāki līdzīgi gadījumi, kas liecina par Latvijas iedzīvotāju un komersantu, kā arī ārvalstu investoru ierobežotajām iespējām efektīvi aizsargāt savas tiesības un intereses. Ļaunprātīgo maksātnespēju gadījumi jau sasnieguši tādu mērogu, kas šo negatīvo parādību padara par nacionālās drošības jautājumu.

Pieļaujot šādu shēmu īstenošanu, valsts riskē ar starptautiskām tiesvedībām par investīciju aizsardzību daudz desmitu miljonu eiro apmērā, kas cita starpā nodara kaitējumu arī valsts starptautiskajai reputācijai un samazina Latvijas konkurētspēju ārvlastu investīciju piesaistē.

Neraugoties uz to, ka ik gadu dažādos politikas plānošanas dokumentos un valdības deklarācijās kā viens no mērķiem tikusi norādīta investīciju piesaiste un uzņēmējdarbības vides uzlabošana, vienlaikus veiktās investoru aptaujas liecina, ka viens no būtiskākajiem Latvijas uzņēmējdarbības vides trūkumiem ir neefektīvā tiesību aizsardzības sistēma – izmeklēšanas iestāžu vājums, ilgstošie civiltiesiskie procesi, tiesību normu atšķirīga interpretācija un procesuālās nepilnības, kas ir pateicīga augsne korupcijai.

Drošību garantējošas un efektīvas tiesību aizsardzības un piemērošanas sistēmas nodrošināšanai valstī jābūt starp galvenajām prioritātēm.

Latvijas tiesiskās sistēmas kvalitāti īpaši raksturo likumu piemērošanas prakse, kuras veidošana ir valsts tiesību aizsardzības iestāžu, Uzņēmumu reģistra, Maksātnespējas administrācijas, tiesu un arī šķīrējtiesu rokās. Ja tiesību aizsardzības iestādes, neraugoties uz pietiekamu normatīvo bāzi, nespēj vai negrib to efektīvi un atbilstoši likuma mērķim un garam piemērot faktiskajiem apstākļiem, panākot taisnīgu, nevis formālu risinājumu, tad cīņa ar negodprātīgiem aizņēmējiem un krāpniekiem ir neefektīva. Neatliekami ir jārisina jautājums par efektīvu un vienveidīgu tiesību normu interpretāciju un piemērošanu atbilstoši likuma garam un mērķim.

Valstī atkārtoti tiek realizētas līdzīgas krāpšanas shēmas, izmantojot negodprātīgu tiesnešu, maksātnespējas administratoru un citu amatpersonu palīdzību, kuri savas rīcības tiesiskumu pamato ar formālu atsaukšanos uz tiesību aktiem un tajos piešķirtajām pilnvarām un uzliktajiem pienākumiem. Šādu gadījumu prakse, protams, liek kredītiestādēm pārskatīt savu kreditēšanas politiku. Katras šādas shēmas realizēšana rada negatīvas sekas Latvijas finanšu sistēmai un ekonomikai.

Tieslietu ministrija ir atbildīga par valsts tiesību politikas izstrādi un īstenošanu, kā arī tādas sabiedrības tiesiskās domas veicināšanu un apziņas attīstīšanu, kas atbilst demokrātiskas valsts principiem. Politiskajai partijai, kas vēlas uzņemties atbildību par šo nozari, un tās izvirzītajam ministra kandidātam būs jāspēj panākt gan likuma nepilnību novēršanu, gan tiesību normu vienotu interpretāciju un piemērošanu, kas nodrošinātu reālu un efektīvu tiesību aizsardzību Latvijā.

Latvijas tiesu vara šobrīd stāv nopietna pašattīrīšanās procesa priekšā. Nav pieļaujams, ka publiski izskan informācija par vienu un to pašu tiesnešu un maksātnespējas administratoru iesaisti maksātnespējas vai tiesiskās aizsardzības procesu shēmās, un tam neseko attiecīgo lietu nopietnas un vispusīgas pārbaudes no atbildīgo valsts institūciju puses. Ir jāatceļ no amata tiesneši, maksātnespējas administratori un citas amatpersonas, kuras piešķirtās pilnvaras un uzliktos pienākumus īsteno formāli vai negodprātīgi savtīgās interesēs, bez nolūka panākt taisnīgu risinājumu, nesasniedzot likumā paredzēto mērķi.

Aicinām jauno koalīciju ar vislielāko atbildību uzticēt tieslietu jomas pārraudzību ministra kandidātam, kurš sekmēs tiesiskuma realizēšanu Latvijā ar detalizētu rīcības plānu, kurā līdztekus pastāvošo problēmu atzīšanai paredzēti nekavējoši īstenojami pasākumi to novēršanai.

Ikvienai personai ir tiesības paļauties uz tās likumisko interešu aizsardzību un realizēšanu godīgās un taisnīgās tiesību aizsardzības institūcijās, kas ir brīvas no korupcijas. Valsts tiesību aizsardzības sistēmas autoritātes nostiprināšanai un tās darbības efektivitātei ir jābūt kā Tieslietu ministra, tā arī koalīcijas uzdevumam!

Otrais links: http://apollo.tvnet.lv/zinas/tiesnesu-privilegija-palikt-nesoditiem%C2%A0-vai-bus-muziga/362889

Tiesnešu privilēģija palikt nesodītiem — vai būs mūžīga?

Vilors Eihmanis, biedrība «Par godīgumu tiesu varas sistēmā «Temīda»»

Otrdiena, 2007. gada 28. augusts

Ja kāds no mums — pavāriem, šoferiem, celtniekiem, banku kalpotājiem un citiem «reņģu ēdājiem» — atļautos slikti strādāt, tiešais priekšnieks vienreiz aizrādītu, bet pie otrā gadījuma vairs neauklētos. Taisnošanās, ka esmu vienkāršs nejēga un nezināju, kā pareizi jāstrādā, uzreiz kalpotu par pamatu bezierunu atlaišanai. Un, nedod Dievs, ja būtu vismazākais mājiens, ka darbs salaists grīstē apzināti, par saņemtu kukuli.

Taču tiesnešiem viss ir citādi. Par to pārliecinājies būs katrs, uz kura nekustamo īpašumu aci ir metis turīgs mafiozi vai kuram tiesā tikusi skatīta cita lieta, kurā pretējā puse tiesnesim var izteikt mājienu par «interesi». Jūs pēkšņi ieraugāt, ka tiesnese kļūst kurla un akla un vispār neredz jūsu piesauktos likuma pantus. Spriedums ir tik dīvains, ka jūsu paziņas juristi vien groza galvu. Ja notiek brīnums un pret šo tiesnesi tomēr sāk disciplinārlietu, tiesnešu disciplinārkolēģija par nelikumību vien maigi pabužinās matus. Nejēga esot apzinājusies savu nejēgšanu, tāpēc neesot vajadzības izteikt aizrādījumu! Pietiekot ar apspriešanu.

Piebilstams, ka nesaņemtais sods būtu «bargs» — piezīme vai rājiens. Salīdzināsim. Dažas minūtes vieglu izbaiļu tiesnesim. Un pretī — jums nodarītas ciešanas ilgu gadu garumā. Jūsu veselības sabendēšana, laika un naudas tēriņi! Šos resursus jūs labprāt ieguldītu pats savā nākotnē, bet jums to neļauj. Turpretī tiesnese un viņas ģimene dzīvo komfortā un kļūst arvien turīgāki. Katru nedēļu mēs uzzinām par kādu jaunu negodīgumu un patvaļu tiesās. Taču disciplinārlietas vai ģenerālprokurora rīcība nez kāpēc neseko.

Pēkšņi atklājies jau it kā zināmais — ka viss tiek nokārtots kuluāru sarunās. Lietas tiesa izspriež nevis pēc likuma, bet pēc interesēm. Telefona zvans aizstāj likumu. Visbēdīgākais, ka tā rīkojas, ja var ticēt publiskotajām telefonsarunām, arī Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs Pāvels Gruziņš. Cilvēks, kurš ar likumu ir noteikts par visgodīgāko visā Latvijā. Kuram par godīgumu no mūsu nodokļiem tiek maksāti brangi tūkstoši. Tieši P. Gruziņš ir tas cilvēks, kam pieder galavārds par jebkura cita cilvēka vainu. Arī lietās par tiesnešu kukuļņemšanu vai nelikumīgu nolēmumu taisīšanu.

Tiesiskā valstī tiesnešu kolēģijā nāktos izvērtēt katru gadījumu, kad apelācijas vai kasācijas instance atceļ spriedumu. Tas ir brāķis konkrēta tiesneša darbā.

Par nelikumīga nolēmuma taisīšanu atbildību paredz Krimināllikuma 291. pants, par kukuļošanu — 323. pants, par sazvanīšanos (tirgošanos ar ietekmi) — 326-1. pants. Kriminālprocesa likums paredz pienākumu sākt kriminālprocesu, tiklīdz saņemtas ziņas, kas norāda uz iespējamu noziedzīgu nodarījumu. Ja pārbaudē ziņas neapstiprinās, kriminālprocesu izbeidz. Likums nosaka, ka lietas par tiesnešiem izskata personiski ģenerālprokurors. Varētu domāt, ka likums tiek pildīts un kriminālprocesu pēc 291. panta ir tikpat daudz, cik ir sūdzību par klaji nelikumīgiem tiesas nolēmumiem.

Ja neiegūst pierādījumus, ka nelikumīgais nolēmums taisīts apzināti (kurš būs tāds muļķis, ka atzīsies?), kriminālprocesu izbeidz. Tad pārkāpumu nodod izspriešanai disciplinārkolēģijā (nelikumība taču ir bijusi). Tādu secību paredz likums.

Dzīvē gan notiek citādi. Pirmkārt, iesniegumi par nelikumībām uz J. Maizīša galda nemaz nenonāk. Kā jau ir piedzīvots, tos vispirms «pārķer» virsprokurora Jura Pēdas departaments (ar šaubīgiem lēmumiem tajā ir izcēlusies prokurore Ramona Bērziņa) un «aizfutbolē» labi tālu. Nākamais «filtrs», kurš neļauj dokumentiem nonākt uz J. Maizīša galda, ir tiesās izskatāmo lietu nodaļas virsprokurors Ēriks Kalnmeijers.

Otrkārt, ja dokumenti par tiesnešu nelikumībām arī nonāk pie ģenerālprokurora, «ieslēdzas» padomnieki. (Pat gribēdams Ģenerālais pats nespēj izskatīt visu ienākošo sūdzību blāķus.) Kā tas redzams grāmatā par aizkulišu telefonsarunām, pasūtīt ģenerālprokurora parakstītu atzinumu, ka tiesneša izdarītais noziegums nav noziegums, bijusi ierasta prakse. Sūdzības par tiesnešu nelikumīgiem lēmumiem ir vai ik dienas, bet ģenerālprokurora sāktu kriminālprocesu pēc KL 291. panta kā nav, tā nav. Izskatās, ka sūdzības vispār netiek pārbaudītas. Kāpēc?

Dīvainu spriedumu pavadonis ir intereses. Precīzāk, kukulis. Kad to skaidri pateica Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, sekoja īpatnēja M. Bičkoviča un Rīgas apgabaltiesas tiesnešu reakcija. Visi Latvijas tiesneši esot svēti! Kad KNAB tomēr pieķēra pie rokas B. Tāleri un I. Poļikarpovu, tiesnešu pārraugi un vadītāji saskatīja, ka kukuļņemšana nav pietiekams pamats, lai abas atbrīvotu no tiesneša amata!

Pēdējo septiņu gadu laikā tiesnešu disciplinārkolēģija ieteikusi atbrīvot no amata tikai septiņus tiesnešus. Vidēji pa vienam gadā. Pamatā par dzeršanu. Kā Hipolits Miks. Parasts mirstīgais līdzīgā situācijā jau sen būtu cietumā, bet H. Miks gadiem turpināja savus «varoņdarbus».

Tiesnešu pašpārvalde ir gaužām bezzobaina. Tā padara par muļķiem tos tiesu priekšsēdētājus, kas cenšas panākt likumību un ierosina disciplinārlietas. Nupat izskanēja fakts, ka visrupjāko cilvēktiesību pārkāpumu — pēdējā vārda nedošanu apsūdzētajam — tiesnešu disciplinārkolēģija uzskata par ievērības necienīgu sīkumu. Ja brutālu necieņu pret Eiropas Savienības likumiem un Latvijas starptautiskiem līgumiem atļaujas AT senatori, ko no viņiem var mācīties studenti?

Turklāt tiesnešu nelikumību lielākā daļa līdz disciplinārlietai nemaz nenonāk. Ja kāds ir lūdzis ierosināt pret tiesnesi disciplinārlietu, tam ir zināms Tiesu administrācijas Tiesu darba organizācijas departamenta direktores Dzintras Kullas un viņas vietnieces Tatjanas Bormanes stils — pataisīt melnu par baltu un pat visrupjāko nelikumību pasniegt tik gludi samudžinātu, ka soda par patvaļu vietā vainīgajam būtu piešķirami eņģeļa spārniņi.

Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs Juris Stukāns saka skaidri: viņa pamatuzdevums esot aizstāvēt tiesnešus. Tā kā sūdzību par klajām nelikumībām Rīgas apgabaltiesā ir bezgala daudz, J. Stukāns ir sācis bēguļot un ir atteicies no sākotnēji tik braši sāktās pilsoņu uzklausīšanas pirmdienās. Kā visi pārējie tiesu vadītāji arī J. Stukāns norobežojas no tautas ar necaursitamu sekretāru sienu — lai tikai nebūtu jādzird par patvaļīgu tiesnešu radīto postu.

Tieslietu ministrija iet vēl tālāk un skaidro, ka likums par iesniegumu un sūdzību izskatīšanas kārtību uz tiesu priekšsēdētājiem neattiecas. Pilsoņu sūdzības par nelikumībām tiem neesot jāuzklausa. Ja kādam nav naudas nolīgt advokātu rakstveida sūdzības sastādīšanai, kāpēc lai tādu nabagu ņemtu vērā!

Otra konceptuālā nostādne, ko īsteno Dz. Kulla un T. Bormane: tiesneša nelikumību izskatīšana disciplinārkolēģijā esot nepieļaujams spiediens uz tiesneša neatkarību. Tāpēc disciplinārlietas ierosināt nedrīkst! Ja kāds ir izdarījis KL 291. pantā paredzētu noziegums, esot jānogaida gads vai divi! Reaģēt uz tiesneša patvaļu drīkstot tikai pēc tam, kad Augstākās tiesas Senāts būs pieņēmis lietā īpašu blakus lēmumu par nepieciešamību sākt disciplinārlietu.

Lielāku cinismu ir grūti iedomāties. Likums jau tā garantē tiesnešu praktisku nesodāmību — ja disciplinārlieta nav sākta un izskatīta trīs mēnešu laikā (!) no pārkāpuma atklāšanās (sūdzības iesniegšanas) dienas, iestājas noilgums un tiesnesi   sodīt nedrīkst. Nav zināms arī, ka Latvijas vēsturē kāds tiesnesis uz savu iniciatīvu būtu uzņēmies rakstīt ieteikumu, ka otrs tiesnesis ir sodāms!?

Taču viss nostājas vietās, ja pavēro ceļus, no kurienes parādās jauno tiesnešu kandidāti. Atlasi veic T. Bormane (pēc vairākiem faktiem spriežot, viņa ir faktiskā noteicēja departamentā, kurā Dz. Kulla skaitās direktore). To, kādi cilvēki tiek virzīti par tiesnešiem, saskaņo kabinetu klusumā.   Varam tikai zīlēt, vai izvērtēšana ir nopietna. Kur garantijas, ka pēc telefonieteikuma netiek virzīti «vajadzīgie», bet godīgos un spējīgos atstājot «aiz borta»? Dīvaini, ka tiesnešus izrīko Cēsu kolonijas bijusī uzraudze, atsauksmes par kuru nav glaimojošas.

Absurdi, bet tik svarīgajos tiesnešu amatos, turklāt uz mūžu, Saeima ieceļ vispār bez apspriešanas un pat neprasot, kas ir šie cilvēki!

Ja kāds tic, ka plānotā tiesnešu konference spēs ko mainīt, tad tam būtu jāpalīdz šo mērķi sasniegt. Godīgi cilvēki ir arī tiesnešu starpā. Tāpēc pirmais — izveidosim «balto sarakstu»! Lai sabiedrība zina, kuri no tiesnešiem ir taisnīgi un ir ar nevainojamu reputāciju. Otrais. Cietušajiem no tiesu patvaļas vajadzētu turēties kopā. Trešais. Būtu jānosauc to tiesnešu un prokuroru vārdi, ar kuriem saistās klaji nelikumīgi lēmumi un netaisnīgi spriedumi.

Gribētos cerēt, ka A. Guļāns un J. Maizītis spēs atbrīvoties no «galminiekiem», kuriem telefona zvans aizstāj likumu. Būtu labi, ja Saeima atceltu trīs mēnešu noilgumu, kas padara tiesnešu disciplinārlietas bezjēdzīgas.

Latvijā tiesnešu vairākums ir vēl kompartijas iecelti. Šķiet, tiem ir grūti pieņemt jauno ES domāšanu. Līdzšinējo draugu būšanu varētu novērst, ja disciplinārlietas par pārkāpumiem izlemtu komisija, kurā ietilptu arī ar «tiesnešu brālību» nesaistīti cilvēki.

Rēķinoties ar sliktāko, ka arī šis tiesu skandāls beigsies kā parasti, «reņģu ēdājiem» vēl paliek iespēja iesniegt sūdzības Eiropas institūcijās. Ostaps Benders teica: slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās!

 

Dr.hist Jānis Šiliņš: Kādēļ Latvijai ir nepieciešams lozēts parlaments

Noslēgušās kārtējās Saeimas vēlēšanas. Sacensības noritējušas veiksmīgi – nozīmīgi starpgadījumi netika fiksēti, krievu draudi novērsti un līdzšinējā koalīcija, visticamāk, turpinās vadīt mūsu valsti. Vienīgā darvas karote medus podā ir sarūkošā pilsoņu aktivitāte, par kuru vēlēšanu naktī sūkstījās gan žurnālisti, gan politiķi.

Neskatoties uz draudīgo ģeopolitisko situāciju un sabiedrībā pazīstamu cilvēku mudinājumiem, lejupejošā tendence, kuru var vērot kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, nav mainījusies – arī uz šīm Saeimas vēlēšanām atnāca mazāk pilsoņu (58,8%) nekā uz iepriekšējām.

Demokrātijas krīze

Kādēļ pilsoņi nepiedalās vēlēšanās? Klausoties ekspertu viedokļos, šķiet, ka tā ir liela mīkla. Vai mūsu valsts pilsoņi ir bezatbildīgi sliņķi? Varbūt vainojami no Latvijas aizbraukušie? Vai sekojam Eiropas “vecajām demokrātijām”, kur 50% dalība ir norma? Varbūt Latvijas sabiedrība paļaujas uz mūsu varas institūtu stabilitāti un apmierināti raugās nākotnē? Par apmierinātību gan jāšaubās, jo uzticības līmenis Saeimai un politiskajām partijām vēl arvien ir katastrofāli zems. Varbūt tieši pretēji, sabiedrībā ir iestājusies apātija? Tik tiešām, bail iedomāties, kādi rezultāti tiktu fiksēti vēlēšanās, ja Krievija nebūtu parūpējusies par karu Ukrainā un Artuss/Artūrs Kaimiņš būtu nolēmis vadīt ne tikai “Suņu būdu”, bet arī Latvijas valsti.

58,8% dalība vēlēšanās nozīmē, ka Saeimā būs pārstāvēti 862 tūkstoši balsstiesīgo no kopumā vairāk nekā pusotra miljona. Pieņemot, ka valdošo koalīciju nākamajā Saeimā veidos līdzšinējās trīs partijas (tās savāca 529 tūkstošus vēlētāju balsu), vairāk nekā miljons balsstiesīgo pilsoņu intereses vai nu nebūs pārstāvētas vispār vai arī tikai daļēji. Vai šādā situācijā varam runāt par pārstāvniecības demokrātijas pastāvēšanu Latvijā? Un kā sauksim Saeimu, kuru nākotnē ievēlēs 49%, 30% vai pat 10% vēlētāju? Vai arī tā būs demokrātija?

Demokrātijas (no grieķu valodas demos – tauta, kratos – vara) krīze Latvijā turpinās. Protams, būtu pārspīlēti teikt, ka Latvija nav demokrātiska. Tiesa gan, gandrīz tikpat pārspīlēti ir apgalvot, ka esam demokrātija. Jā, mūsu valstī pastāv demokrātijas iezīmes, tomēr tas, ka demokrātijas princips ir ierakstīts Satversmē, nebūt nenozīmē, ka tiešām esam demokrātija. Tautai kā politiskajam subjektam ir nodrošinātas iespējas paust savu gribu parlamenta vēlēšanās reizi četros gados, ierosināt likumdošanas iniciatīvas un svarīgu jautājumu (kā pierādījies, ne visu) izlemšanai piedalīties referendumos. Bet tas ir arī viss.

Tautai nav iespēju kontrolēt savus pārstāvjus pēc ievēlēšanas un nav iespēju uzraudzīt institūcijas, kuras it kā realizē varu tautas vārdā. Paiet četri gadi, valdošie atceras par vēlētājiem un bļaujot “tēvzeme briesmās” apelē pie katra pilsoņa pienākuma apziņas. Tas gan nekādi neliecina, ka varas turētāji uzskatītu tautu par politiskās varas subjektu, bet gan drīzāk par objektu – par elektorātu, ar kuru var (un vajag) manipulēt.

Tomēr demokrātijas krīzes cēloņi nav meklējami tikai augstprātīgos politiķos vai pasīvos un “neaptēstos” vēlētājos. Uzskats, ka bezdibeni starp varu un tautu iespējams pārvarēt vai nu ievēlot “īstos” deputātus vai izglītojot un audzinot pilsoņus, ir aplams. Iespējams, situāciju varētu uzlabot, dodot iespēju atsaukt ievēlētos deputātus, pazeminot referenduma vai likumdošanas iniciatīvai nepieciešamo balsu slieksni, varbūt likumdevējas un izpildvaras izteiktāka nošķiršana.

Diemžēl, pat ieviešot šādas izmaiņas, fundamentālie politiskās krīzes cēloņi, saglabāsies. Šie cēloņi, manuprāt, ir divi: 1) tautas pārstāvju (Saeimas deputātu) ievēlēšana un 2) partiju tieša piedalīšanās politiskajā procesā.

Aristokrātiskās sacensības

Kādēļ tautas pārstāvji nebūtu jāvēl? Acīmredzamākā atbilde ir – tādēļ, ka vēlēšanas pēc savas būtības nav demokrātiska procedūra. Vismaz tā uzskatīja antīkajā pasaulē. Vēlēšanas vienmēr nozīmē sacensību, bet sacensības nekad nevar būt demokrātiskas. Pirmkārt, sacensība starp vienlīdzīgiem un līdztiesīgiem pilsoņiem pēc būtības ir amorāla. Pilsoņiem nav jāsacenšas savā starpā par to, kurš būs “labāks” par otru un ar sabiedrības mazākuma mandātu varēs pārvaldīt vairākumu. Otrkārt, sacensības nozīmē gan šmaukšanās un manipulācijas iespēju, gan dažādas sabotāžas, gan to, ka vājākie cenšas atdarināt stiprākos, gan to, ka ar laiku sacensības pārvēršas šovā un draud kļūt par pērkamām. Vēlētāju balsis var nopirkt, ar vēlētājiem var manipulēt, galu galā tās var “pareizi saskaitīt”.

Latvijas gadījumā vēlēšanu trūkumus vēl uzskatāmākus padara priekšvēlēšanu kampaņas, kas ir ne tikai izšķērdīgas un manipulatīvas, bet arī sabiedrību degradējošas. Ko nozīmē atsevišķu sarakstu līderu seju izlīmēšana uz ielu stabiem komplektā ar neko neizsakošiem saukļiem? Vai šāda rīcība domājošam vēlētājam nav aizskaroša? Varbūt šādas kampaņas veicina sabiedrības izglītošanu politiskajos procesos un lielāku līdzdalību tajos? Stipri šaubos.

Diemžēl vēlēšanas nespēj pilnā apmērā nodrošināt tautas pārstāvniecību, kas ir to galvenais uzdevums mūsu politiskajā sistēmā. Pastāvošā 5% barjera nozīmē, ka visai lielu iedzīvotāju grupu intereses pat teorētiski nevar tikt pārstāvētas parlamentā. Turklāt partijas nesacenšas savā starpā par to, kura no tām spētu labāk pārstāvēt kādu konkrētu sabiedrības grupu, bet gan cenšas izdabāt vairākuma vēlmēm, dzenoties pēc galvenās balvas – pēc iespējas vairāk balsīm.

Rezultātā bieži tiek ievēlēti “universālie kareivji”, kuri der visam, bet patiesībā neder nekam. Turklāt, tā kā viņi parasti nebalstās uz kādu konkrētu sabiedrības grupu, bet vietu Saeimā tiem ir nodrošinājusi, piemēram, laba reklāmas kampaņa, tad tauta vai tautas griba viņiem ir ļoti abstrakts lielums. Kādēļ lai šāds deputāts ticētu, ka sabiedrība spēj pieņemt saprātīgus lēmumus un pati sevi pārvaldīt? Rezultātā tautas pārstāvis viegli var kļūt par tautas aizbildni.

Varam gan attaisnoties – jā, problēmas, protams, pastāv, toties Saeimā ievēlam labākos! Lasām priekšvēlēšanu programmas, skatāmies politiķu debates, pārlaižam reklāmas kampaņas un vēlēšanu dienā balsošanas kabīnē izvēlamies labāko sarakstu. Vēlēšanu biļetenā svītrojam un liekam krustiņus, izvēloties pašus labākos no paša labākā saraksta. Stop! Ja ievēlam labākos, tad pie mums pastāv labāko vara, bet tradicionāli tā tiek apzīmēta kā aristokrātija (no grieķu valodas aristos – labākais, kratos – vara) nevis demokrātija.

Vai nav jauki? Izrādās, ka mums ir sava aristokrātija, tikai vēlēta, nevis mantota! Atšķirībā no viduslaikiem modernās aristokrātijas labumu vairs nenosaka asiņu kvalitāte, bet gan labas runas spējas, labs eksterjers, labi ienākumi vai labi kontakti, kas veicina attiecīgās personas iekļaušanu vēlēšanu sarakstā.

Partokrātija kā oligarhija

Pāriesim pie otrā demokrātijas krīzes cēloņa. Kādēļ partijām tiešā veidā nebūtu jāpiedalās politiskajā procesā? Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, visas partijas agri vai vēlu kļūst par oligarhiskām (no grieķu valodas oligos – nedaudzu, arhos – valdīšana) struktūrām. Partija nevar būt demokrātiska. Tā ir banāla patiesība, kuru 20. gadsimta sākumā formulēja vācu sociologa Roberts Mihels savā “Oligarhijas dzelzs likumā”. Jebkuras partijas vadība ar laiku pārvēršas kliķē, kura uzurpē varu attiecīgajā politiskajā organizācijā. Par noteicošo sāk kļūt nevis biedru uzskati, bet partijas disciplīna. Viens no šī procesa blakusefektiem ir pakāpeniska patstāvīgi domājošo atsijāšana un viduvējības triumfs. Partiju piedalīšanos vēlēšanās varētu apzīmēt kā viduvējību sacensību par to, kurš no viņiem būs labāks.

Otrkārt, politika ir kompromisu māksla, bet kompromisi ir iespējami un vēlami starp indivīdiem nevis starp idejām un principiem. Partijām būtu jābalstās tieši uz pēdējiem un jāaizstāv sava pārliecība konkurences cīņā ar citām idejām, nevis jāmeklē kompromisi. Diemžēl darbs parlamentā un valdībā nolemj partijas nepārtrauktai kompromisu meklēšanai, kas, savukārt, ved uz ideoloģijas degradāciju un visu iesaistīto politisko spēku vienādošanos. Tādēļ arī vēlētājiem vēlēšanās nav par ko balsot, jo lielos vilcienos visas partijas cīnās par vienu un to pašu (“paaugstināsim pensijas”, “apkarosim bezdarbu”, “stiprināsim”, “reformēsim” utt.).

Treškārt, partijas piedaloties gan parlamenta darbā, gan veidojot valdību, veicina likumdevējas un izpildvaras sapludināšanu, kuru nodalīšana ir viens no demokrātijas stūrakmeņiem. Ministri regulāri kursē no parlamenta uz valdību un atpakaļ. Nonācis ir tik tālu, ka partijas jau priekšvēlēšanu cīņā izvirza savus ministru un pat premjerministru kandidātus. Pēc iekļūšanas Saeimā ministru portfeļi tiek sadalīti partiju starpā, kas faktiski izslēdz (ar retiem izņēmumiem) iespēju ieraudzīt bezpartejisku profesionāli ministrijas vadībā.

Diemžēl biežāk redzam ministrus, kuri ir vai nu tikai attāli vai vispār nav saistīti ar viņu vadīto nozari. Tas, protams, ir ačgārni. Ja tiešām par kaut ko ir jāsacenšas, tad par labākajiem ministriem, nevis labākajiem deputātiem. Diemžēl vājo ministru lāsts turpināsies arī nākotnē, jo lielākā daļa speciālistu saprotamu iemeslu dēļ nekad nepiekritīs kandidēt un piedalīties netīrajās vēlēšanu sacīkstēs, lai vēlāk partijas iekšējo cīņu rezultātā varētu cerēt uz ministrijas vadīšanu.

Starp demokrātiju un tirāniju

Latvijā pastāvošo politisko sistēmu, manuprāt, visprecīzāk varētu aprakstīt kā aristokrātisku oligarhiju ar demokrātijas elementiem. Krīzes laikā īstenotā oligarhu atstumšana no varas nenozīmēja oligarhāta beigas Latvijā. Partijas un to plānais vadītāju slānis nodrošina oligarhijas ilgtspējīgu attīstību mūsu valstī. Protams, oligarhija pati par sevi nav nekas slikts, ja vien ir iespējams radīt darboties spējīgu “eliti” un ir pietiekami resursi, lai uzturētu nerakstītu sabiedrisko līgumu starp “eliti” un pārējo sabiedrību. Parasti šāds līgums paredz politiskās varas deleģēšanu apmaiņā pret kādiem labumiem. Diemžēl vēlēšanu aktivitātes nepārtrauktā lejupslīde, katastrofāli zemā uzticība varas institūcijām un aizbraucēju pūļi liecina, ka vai nu pie mums nav spējīgas “elites”, vai arī sabiedriskais līgums vairs nedarbojas. Varbūt gan viens, gan otrs.

Daudzi cilvēki, kuri kritizē šī brīža politisko sistēmu, uzskata, ka izeja no krīzes ir ceļš uz tirāniju – mums ir vajadzīgs “kārtīgs saimnieks”, “stingrā roka”, “apgaismots” diktators vai vēl kas cits. Tik tiešām, šī brīža pēc būtības oligarhiskā sistēma stāv krustcelēs – vai nu doties tirānijas virzienā vai demokrātijas. Tā ir visai pasaulei aktuāla izšķiršanās. Krievija šobrīd izvēlas par labu tirānijai, Ukraina – demokrātijai, ar tautas pašorganizāciju ne tikai iedragājot savu oligarhiju, bet arī ilgstoši turoties pretī ārējai agresijai. Ko izvēlēsies Eiropa? Ko izvēlēsimies mēs?

Tirānijām, vienalga vai tās sauktu par autoritāriem vai diktatoriskiem režīmiem, ir vairāki trūkumi. Pirmkārt, nav skaidrs, kur meklēt “apgaismoto” diktatoru. Otrkārt, pat ja paveicas tādu atrast, tad viņa dēls vai mazdēls agri vai vēlu kļūst par smagu slogu savai tautai. Treškārt, mūsdienu dinamiskajā pasaulē efektīva vienpersoniska vara ir grūti iedomājam, ja tāda vispār iespējama. Alternatīvas tādēļ ir tikai divas – vai nu mēģināt “lāpīt” pastāvošo oligarhisko sistēmu, audzināt spējīgāku “eliti” un meklēt resursus sociālo izdevumu palielināšanai, vai tomēr virzīties demokrātijas virzienā. Domāju, ka tieši pēdējā izvēle būtu labākā – demokrātijas attīstība, lai mazinātu aristokrātisko un oligarhisko komponentu mūsu politiskajā sistēmā.

Lozēšanas priekšrocības

Kā panākt demokrātijas lomas pieaugšanu? Iespēju ir ļoti daudz un par tām visai bieži tiek runāts – izglītot sabiedrību, panākt tās lielāku iesaistīšanos politiskajos procesos, palielināt Valsts prezidenta lomu, lai stiprinātu varas dalījuma principu utt. Tomēr, manuprāt, radikālākais un efektīvākais veids, kā demokratizēt Latvijas politisko sistēmu, būtu atteikšanās gan no partiju pielaišanas parlamenta vēlēšanās, gan no paša vēlēšanu principa tautas priekšstāvju izvēles procesā. Vēlēšanas būtu jāaizstāj ar lozēšanu, kas ir visdemokrātiskākā iespējamā procedūra.

Demokrātiskums nav vienīgā lozēšanas principa priekšrocība. Izlozējot pārstāvjus no visu pilngadīgo pilsoņu kopuma (izņemot tos, kuri nevēlas būt parlamentā), tiktu nodrošināta statistiski precīzākā iespējamā sabiedrības grupu pārstāvniecība parlamentā. Lozēšana ļautu atbrīvoties no dārgajām un muļķīgajām priekšvēlēšanu kampaņām, bet partijām atgriezties pie ideoloģiskām cīņām publiskajā telpā ārpus Saeimas sienām. Lozēšana būtu daudz ātrāka un lētāka par vēlēšanu procedūru ar balsu, krustiņu un svītrojumu skaitīšanu. Turklāt to viegli varētu veikt elektroniski. Lozēšanas procedūra nodrošina godīgāku un vienlīdzīgāku tautas pārstāvju atlasi, bet pašiem pārstāvjiem – iespēju balsot par likumiem, vadoties pēc savas sirdsapziņas nevis partijas disciplīnas.

Lozēts parlaments dotu iespēju mūsu valstī beidzot ieraudzīt augstas klases ar partijām nesasaistītus ministrus. Ministru darbību parlamentam būtu arī vieglāk kontrolēt un tas neizbēgami nozīmētu izpildvaras aktīvāku komunikāciju ar sabiedrību, lai skaidrotu savu rīcību. Lozēts parlaments nozīmētu arī “politisko dinozauru” (deputāti, kuri klusiņām sēž parlamentā vēl no Augstākās Padomes laikiem) likvidēšanu. Katram pilsonim būtu jāapsver iespēja tikt ielozētam parlamentā, un tas ne tikai veicinātu sabiedrības politisko pašizglītošanos, bet arī aktīvāku līdzdalību ikdienas politiskajā dzīvē.

Eižens Finks nekļūdīgi paredzēja Latvijas nākotni

Eižens Finks nekļūdīgi paredzēja Latvijas nākotni

Aivars Lembergs: Sabiedrisko mediju ilūzija

08. oktobris 2014

Politisko partiju konkurence, tuvojoties kārtējām vēlēšanām, allaž saasinās. Skaidrs, ka šajā cīņā būs gan spēcīgāki, gan vājāki dalībnieki. Taču svarīgi, ka šajās sacensībās visiem iesaistītajiem politiskajiem spēkiem tiek nodrošinātas vienādas tiesības un iespējas.

Formāli tās nostiprinātas Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā, kurā reglamentētas politisko partiju tiesības gan uz noteiktu valsts nodrošinātu raidlaiku elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmās, gan priekšvēlēšanu aģitācijas ierobežojumi – vēlēšanu dienā, kā arī 30 dienas pirms vēlēšanu dienas aizliegts izvietot priekšvēlēšanu aģitācijas materiālus televīzijas programmās un raidījumos, izņemot gadījumus, kad tiek izmantotas tiesības uz valsts nodrošināto bezmaksas raidlaiku sabiedriskā pasūtījuma ietvaros. Var diskutēt, vai izveidotā priekšvēlēšanu aģitācijas sistēma ir laba vai slikta, taču likums ir spēkā un tā nosacījumiem būtu vienādi jāattiecas uz pilnīgi visām politiskajā konkurencē iesaistītajām partijām.

Šajā sistēmā viena no būtiskākajām lomām, protams, ir sabiedrības apziņā ietekmīgāko masu mediju – elektronisko plašsaziņas līdzekļu – darbiniekiem un personām, kas producē un vada ziņu un politisko diskusiju raidījumus, jo lielā mērā tieši no viņu profesionalitātes, politiskās neitralitātes un (ne)angažētības ir atkarīgs, vai priekšvēlēšanu aģitācijas sistēmas noteikumi tiek piemēroti vienādi visiem politiskajiem spēkiem vai arī tomēr ir kādi par citiem pārāki izņēmumi. Zīmīgi, ka Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā pat īpašā pantā noteikts aizliegums sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem un personām, kas vada šos plašsaziņa līdzekļu ziņu raidījumus, veikt priekšvēlēšanu aģitāciju (12.pants).

Taču tie ir tikai skaisti vārdi, jo patiesā situācija liecina par pretējo. Lai noskaidrotu, kā priekšvēlēšanu aģitācijas nosacījumos iekļautie līdzvērtības un neitralitātes principi darbojas realitātē, skrupulozi izvērtēju situāciju par visu nodokļu maksātāju naudu – tātad dažādu politisko pārliecību piekritēju – uzturētās valsts televīzijas un valsts radio ziņu un politisko diskusiju raidījumos pirms šogad Latvijā notikušajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām 24.maijā un Saeimas vēlēšanām 4.oktobrī. Analīzei izmantoju priekšvēlēšanu aģitācijas periodu no šī gada janvāra līdz augustam (ieskaitot).

Turpat pusi no visa ētera laika gan valsts televīzijas, gan valsts radio ziņu un politisko diskusiju raidījumos priekšvēlēšanu aģitācijas laikā dominēja informācija un viedokļi, kas saistāmi ar politiskās partijas Vienotība pārstāvjiem un aktivitātēm. Nacionālajai apvienībai šāda uzmanība bijusi pievērsta piecas reizes mazāk, ZZS – četras reizes mazāk.

Nejaušība? Nē! Reiz bija tāda redaktore Ēlerte, kas veikli manipulēja ar sabiedrisko domu un, regulāri kāpjot uz personisko simpātiju un vēlāk – antipātiju grābekļiem, dalīja valsti, tās cilvēkus un, protams, visupirms politiķus labajos un sliktajos.

Nebija nozīmes konkrētā brīža darbiem vai vārdiem, svarīgāks par visu bija kundzes personiskais un subjektīvais viedoklis, un savu taisnību pret šo visvareno viedokli sliktajiem pierādīt nebija nekādu cerību. Kaut gan Ēlerte pēc nogrūšanas no mediju troņa kļuvusi par pagalam neveiksmīgu politiķi ar katastrofāli zemu sabiedrības uzticības reitingu, viņas gadiem sētās sēklas un čakli darītais darbiņš turpina nest skābus un nedemokrātiskus augļus.

Sabiedriskie mediji turpina melnbalto labo un slikto politisko spēku dalījumu, un šīs propagandas dzirnas, piesedzoties ar tās pašas Ēlertes īpaši atlasītās NEPLP padomes sastāva demokrātijas ilūziju, pilnīgi apzināti un ilgtermiņā izmanto administratīvos resursus vienas politiskās partijas atklātam atbalstam situācijā, kad uz citiem politiskajiem spēkiem attiecas stingri priekšvēlēšanu aģitācijas aizliegumi.

Iepriekšminēto iemeslu dēļ nākas secināt, ka politisko spēku dažādība Saeimā iespējama, nevis pateicoties šai demokrātiskajai priekšvēlēšanu aģitācijas sistēmai, bet par spīti tai. Diemžēl Latvijā nav sabiedrisko mediju, kas kalpotu visas sabiedrības, nevis atsevišķu izredzēto pārstāvju interesēm.

Tāpēc apzināti lietoju formulējumu valsts televīzija un valsts radio, kaut gan iespējami arī precīzāki apzīmējumi, teiksim, valdošās partijas par visu nodokļu maksātāju naudu uzturētie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi…

Vienotībā NO SIRDS Vienoti Latvijai ! IZVILKUMI NO PIRMSVĒLĒŠANU PAŠREKLĀMĀM

VIENOTI LATVIJAI !

TĀTAD-VAI NEBŪTU LAIKS MEST MIERU ?

Kas jūs kremt,kas jūs dīda?

——-

MĒRĶIS….nodrošināt ikvienam vidi… ar ticību pozitīvām pārmaiņām.

Latgalē ir visas iespējas attīstīt izglītības eksportu

Jānosaka aizliegums piebarot mežacūkas

…nodrošināsim cerību…,ka neizmirs Latvijas reģioni un lauki

…noteiksim angļu valodu par oficiālo starptautisko biznesa valodu…

…jānosaka atbildību par sevišķi bīstamu slimību slēpšanu…

…arī tad,ja auto ilgstoši netiek lietots( nav naudas degvielai! OB) nodoklis (par dabas piesārņošanu un ceļu remontam -OB) ir jāsamaksā!

Nepieciešams celt sieviešu apziņu,…motivēt viņas būt aktīvām ARĪ ĀRPUS ĢIMENES…

..Jāveicina mūsu pakalpojumu eksports (Agita R. ,SIA Skaistuma Eksperts)

..Svarīgākais uzdevums Latvijā ir būtiska iedzīvotāju labklājības līmeņa paaugstināšana,kam jābalstās uz trijiem vaļiem…

No pagājības  partijas galvenie nopelni-sasniegumi  LATVIJAS LABĀ IR ACĪMREDZAMI:(redzami arī lielformāta bildēs)

I.Godmaņa tikšanās ar ASV prezidentu Dž.Bušu(senioru)

J.Jurkāna tikšanās ar Vacijas ārlietu ministru H.-D. Genšeru

J.Straumes tikšanās ar Ķīnas valdības vadītāju Li Penu

A.Kalvīša tikšanās  ar  ASV prezidentu  Dž Bušu (junioru)

A. Kalvīša tikšanās ar Lielbritānijas premjērministru T. Blēru

A. Šlesera tikšanās ar pāvestuBenediktu XVI

A Kalvīša  tikšanās ar Vācijas kancleri A Merkeli

A Kalvīša tikšanās ar  Krievijas prezidentu  B.Jeļcinu

J.Straumes tikšanās  ar Spānijas karali Huanu Karlosu 

 …un vēl daudzas citas tikšanās ,kuras mums  bija un būs ,ja NOBALSOSIET par VIENOTI LATVIJAI

Nebalsojiet par puišeļiem ! BALSOJIET PAR MUMS ! Smagā brīdī puišeļi nepalīdzēs !(lpp.4)

KAS JŪS KREMT ? KAS JŪS DĪDA ? Kā ar  JUMTU ?

Stīvs Forbss aicina apbruņot Ukrainu, lai pasargātu Baltiju

Rietumiem ir jāapbruņo Ukraina ar ieročiem, kas nepieciešami Krievijas karavīru izspiešanai no valsts, kā arī krasi jāpastiprina pret agresorvalsti vērstās sankcijas, lai atturētu Kremli no mēģinājumiem pakļaut Baltiju un apdraudēt NATO būtību, raksta žurnāla “Forbes” galvenais redaktors un vadītājs, žurnāla dibinātāja mazdēls Stīvs Forbss.

Iespēja, ka Krievija varētu vērst savu agresiju pret Latviju, Lietuvu un Igauniju – valstīm ar ievērojamu krievu minoritāti -, draudot sagraut visu pēckara Rietumu drošības sistēmu, jo Baltijas valstis ir NATO locekles, vairumam novērotāju šķiet neiedomājama, sava žurnāla tīmekļa vietnē raksta Forbss. “Pat vienmēr nevarīgais Baraks Obama un biklie Eiropas līderi tad būtu spiesti rīkoties izlēmīgi,” norāda žurnāla galvenais redaktors.

Tomēr, ņemot vērā Rietumu reakciju uz Krievijas iebrukumu Gruzijā un Ukrainā, prezidentam Vladimiram Putinam pēc Ukrainas sadalīšanas varētu rasties kārdinājums mēģināt destabilizēt situāciju arī citur, uzskata ietekmīgās izdevēju ģimenes pārstāvis.

Viņš nesūtīs iekšā karavīrus un bruņutehniku, kā to darīja Ukrainā, bet skatīsies, kādus nemierus viņš var izraisīt, “mīkstinot” baltiešus, lai padarītu tos par Maskavas politiskajiem vasaļiem, prognozē Forbss.

“Apmācīti aģenti un provokatori ieplūdīs šajās valstīs, to ekonomika briesmīgi cietīs no satricinājumiem un spiediena. ASV un NATO nezinās, kā reaģēt. Bez atklāta iebrukuma Putinam var labi izdoties izpostīt NATO būtību. Viņš noteikti mēģinās,” raksta kādreizējais ASV prezidenta amata kandidāts.

Ir pietiekami skaidri zināms, kā Rietumiem būtu jārīkojas, lai atbildētu šiem draudiem, bet tas var notikt tikai spēcīgā ASV vadībā, uzskata raksta autors, sniedzot nepieciešamo darbību uzskaitījumu.

Tā Forbss norāda, ka Rietumiem ir jāapbruņo Ukraina ar nepieciešamajiem ieročiem, lai tā spētu sevi aizsargāt un izspiest Krievijas karavīrus ārpus tās robežām. Tāpat ir jāizveido Ukrainas valūtas pārvalde, lai stiprinātu grivnu un novērstu ekonomisko sabrukumu.

Polijā un Baltijas valstīs jāizvieto pastāvīgi NATO, tai skaitā amerikāņu, spēki. ASV un Eiropas spēku klātbūtne atturēs Putinu no atklāta iebrukuma, pamato Forbss, atgādinot, ka līdzīgs manevrs atturēja PSRS no iebrukuma Rietumeiropā un joprojām attur Ziemeļkoreju no uzbrukuma Dienvidkorejai.

Rietumu militārā klātbūtne strauji uzlabotu Baltijas valstu valdību morāli un stāju, kā arī liktu separātistiem “padomāt divreiz”, apzinoties, ka iedarbīgu palīdzību no Maskavas saņemt būs grūtāk, uzsver žurnāla galvenais redaktors.

Ir pamatīgi jāpastiprina sankcijas pret Krievijas oligarhiem, bankām un korporācijām. Ja Maskava grasītos uzbrukt NATO valstij, Krievijas finanšu iestādes varētu tikt atgrieztas no starptautiskās maksājumu sistēmas, kas nozīmētu to ātru sabrukumu, pamato Forbss.

Pateicoties vājajam dolāram, Krievija kopš pagājušās dekādes sākuma ir guvusi simtiem miljardu dolāru ieņēmumus no gāzes un naftas eksporta. Stabils dolārs dramatiski samazinātu šos ienākumus, raksta galvenais redaktors, ilustrējot ar piemēru, kā 20. gadsimta astoņdesmitajos gados ASV prezidents Ronalds Reigans pievarēja septiņdesmito gadu lielo inflāciju, kas samazināja naftas cenas un paātrināja PSRS sabrukumu.

Vēstīts, ka ar aicinājumiem apbruņot Ukrainu ir uzstājies arī pazīstamais politikas eksperts un ASV prezidenta Džimija Kārtera kādreizējais padomnieks Zbigņevs Bžežinskis.